Man ir piecdesmit viens gads. Esmu sieviete, kura savu dzīvi ir uzbūvējusi pati – burtiski pa ķieģelītim. Strādāju par vecāko grāmatvedi divos uzņēmumos, un skaitļi manā dzīvē vienmēr ir bijuši tie, kas nemelo.
Grāmatvedība ir precīza pasaule; tur viss vienmēr ir līdzsvarā, katram debeta ierakstam ir atbilstošs kredīts. Taču personīgajā dzīvē, kā izrādās, bilance var palikt “mīnusos” pat tad, ja esi darījusi visu iespējamo, lai saglabātu harmoniju.
Man šķita, ka pēc smagas šķiršanās pirms astoņpadsmit gadiem esmu iemācījusies pazīt cilvēkus. Es domāju, ka mana sirds ir pietiekami norūdīta. Bet tad, vienā aukstā februāra vakarā, pie manām durvīm pēc gandrīz divu desmitgažu klusuma parādījās Vladimirs.
Bija parasts trešdienas vakars, taču laika apstākļi bija skarbi. Ārā valdīja pamatīgs sals, termometrs rādīja mīnus piecpadsmit, un radio ziņās brīdināja, ka naktī temperatūra var noslīdēt vēl zemāk. Āgenskalna ielās valdīja tas krakšķošais, sausais aukstums, kas liek cilvēkiem instinktīvi ieraut galvu plecos un pēc iespējas ātrāk pazust savos mājokļos.
Arī mans dzīvoklis tajā vakarā šķita savādāks. Tajā bija iestājies tas dīvainais klusums, kas parasti rodas, kad divi cilvēki viens otram vairs nav vajadzīgi, bet turpina uzturēties vienā telpā. Tas nebija mierīgs klusums – gaisā burtiski varēja sajust to nogurumu un aizkaitinājumu, kas sakrājas, kad mēnešiem ilgi mēģini izlikties, ka viss ir kārtībā.
Vladimirs jau bija aizgājis gulēt. Viņam pēdējā laikā “nāca miegs” uzreiz pēc vakariņām, atstājot mani vienu virtuvē ar netīrajiem traukiem, neizmaksāto rēķinu kaudzi un manām domām. Es sēdēju pie klēpjdatora, mēģinot pabeigt mēneša atskaites.
Cipari dejoja man acu priekšā, bet domas klīda tālu prom. Kopš Vladimirs pirms gada atgriezās manā dzīvē, es jutos kā pazaudējusi savu mieru.
Tajā vakarā es pamanīju, ka viņš ir atstājis planšeti uz galda, nepieskatītu. Ekrāns nebija nodzisis. Viņš bija “ss.com” sludinājumu portālā, sadaļā par luksusa automašīnām. Es redzēju, ka viņš bija atvēris sludinājumus par pēdējā gada modeļiem – BMW un Audi, kuru cenas pārsniedza manu piecu gadu algu.
Es klusi nopūtos. Viņam patika skatīties uz mašīnām, kuras viņš nevarēja atļauties, kamēr es pati galvā rēķināju, vai mēs varēsim šomēnes atļauties labāku gaļu vakariņām, jo apkures rēķins pie šādiem mīnusiem solījās būt kosmisks.
Kaut kāda dīvaina ziņkāre lika man paskatīties viņa pārlūka vēsturi. Es neesmu no tām sievietēm, kas spiego, bet pēdējā laikā viņa uzvedība bija kļuvusi pārāk noslēpumaina. Un tad es to ieraudzīju. Tur nebija tikai mašīnas. Tur bija iepazīšanās portāla profils ar vārdu “Voldemārs”.
Fotoattēlā Vladimirs smaidīja, atspiedies pret vienu no tām dārgajām automašīnām, ko viņš tik cītīgi pētīja sludinājumos. Viņš tur izskatījās kā dzīves palutināts veiksminieks, nevis vīrietis, kurš no rītiem lūdz man piecus eiro cigaretēm.
Apraksts zem bildes bija kā spļāviens sejā: “Veiksmīgs uzņēmējs meklē jaunu, dzīvespriecīgu sievieti. Dzīvoju savā privātmājā Āgenskalnā, novērtēju skaistus mirkļus bez rūpēm.” Es sajutu, kā pirkstu gali kļūst ledaini auksti, aukstāki par to salu, kas valdīja ārpus loga.
Šis cilvēks, kurš vairāk nekā gadu bija pārticis no manis, internetā tēloja miljonāru Voldemāru. Kamēr es pati sev atteicu pat jaunu kleitu, viņš virtuālajā vidē solīja dāvināt sapņus citām sievietēm, izmantojot manu dzīvokli kā dekorāciju savai izdomātajai “rezidencei”.
Kā tas viss sākās?
Viss sākās pirms pusotra gada. Man bija sakārtota, klusa un mierīga dzīve. Mans divistabu dzīvoklis Āgenskalna koka mājā bija mans cietoksnis. Bet tad atskanēja tas negaidītais zvans. — Helēna? Te Vladimirs. Piedod, ka traucēju…
Es esmu nonācis ļoti smagā situācijā. Man tiešām vairs nav kur vērsties. Es klausījos un klusēju, mēģinot aprast ar to, ka dzirdu šo balsi pēc tik ilga laika. — Vladimir, ir pagājuši astoņpadsmit gadi. Kāpēc tu zvani man? — es pajautāju. — Es zinu, es zinu… Esmu pieļāvis kļūdas. Bet mans bizness izputēja, un man pat nav naudas īrei. Es tikai uz pāris mēnešiem, Helēna. Tikai kamēr atradīšu darbu. Tu taču neizmetīsi bērnu tēvu uz ielas tādā salā?
Mana sirds atmaiga. Arī toreiz ārā bija auksts, un mana grāmatvedes loģika uz mirkli zaudēja līdzjūtībai. Es ielaidu viņu savā mājā. Vladimirs ieradās ar vienu nolietotu somu un milzīgu daudzumu solījumu. Sākumā viņš tiešām centās izskatīties noderīgs. — Helēna, es šodien sataisīju tekošo krānu virtuvē, — viņš teica kādā vakarā, lepni rādot uz izlietni. — Paldies, Vladimir, tas tiešām bija nepieciešams, — es atbildēju, jūtot nelielu cerību, ka varbūt šoreiz viss būs citādāk.
Bet mēneši gāja, un darba meklējumi nevirzījās uz priekšu. Katru vakaru es dzirdēju vienu un to pašu attaisnojumu: — Zini, Helēna, šodien atkal biju uz interviju. Bet viņi tur meklē jaunus un nepieredzējušus. Mana līmeņa profesionāli viņi vienkārši nevar atļauties.
Man nepieciešams kaut kas nopietnāks, nevis sēdēšana birojā par minimālo algu. — Vladimir, bet mums vajag maksāt par apkuri. Tu redzi, kādi ir rēķini? — es mēģināju iebilst. — Ak, tu atkal par savu naudu… — viņš neapmierināti noteica. — Tu vispār skaties kaut ko citu, izņemot tos savus ciparus? Paskaties, “Viņas melo labāk” jaunajā sezonā tās sievietes ir tik… dzīvīgas. Tev vajadzētu vairāk smaidīt, Helēna. Tu esi kļuvusi tik sausa, tik ļoti ierāvusies tajos savos papīros.
Šīs piezīmes radīja tādu nepatīkamu rūgtumu, bet es tām nepievērsu uzmanību, domājot, ka viņam vienkārši ir grūts periods. Es biju pārrēķinājusies. Es domāju, ka palīdzu cilvēkam nelaimē, bet patiesībā biju kļuvusi par tādu kā nodrošinājuma fondu kāda cita izdomātajai dzīvei. Es maksāju par visu – pārtiku, milzīgajiem apkures rēķiniem, pat viņa jauno mēteli un cigaretēm.
Aptuveni desmitajā mēnesī parādījās tā dīvainā slepenība ar telefonu. Viņš nekad neatstāja to uz galda, ja vien nebija to aizmirsis, kā šovakar. — Kas tur raksta tik vēlu? — es reiz pajautāju, kad viņa telefons novibrēja uz dīvāna. — Reklāmas, Helēna. Tikai par jaunajām sērijām “Viņas melo labāk” vai kaut kādi operatoru piedāvājumi. Kāpēc tu esi tik aizdomīga? Vai tiešām tu man neuzticies? — viņš atbildēja ar tādu pārmetumu balsī, ka es sajutos vainīga.
Es strādāju divos darbos, kamēr viņš manā virtuvē tēloja “Voldemāru”. Tajā naktī, sēžot virtuvē pie viņa planšetes, es sapratu – viss šis gads ir bijis viens liels teātris. Viņš nebija salauzts vīrietis. Viņš bija aktieris, kurš meklēja ērtu vietu, kur pagaidīt siltāku laiku, kamēr viņš meklē nākamo “investori” savām ilūzijām.
Es sēdēju tajā klusajā virtuvē līdz pat rītausmai. Ārā sals bija pieņēmies spēkā, un logu rūtis bija pārvilktas ar ledus puķēm, bet manā makā un sirdī valdīja vēl lielāks tukšums. Manī bija iestājies pilnīgs, ass skaidrums – es vairs nevarēju atļauties šo “labdarību”, jo katrs eiro, ko viņš iztērēja savām dēkām, bija izvilkts no maniem ietaupījumiem un mana miera.
Es vairs nezināju, kā tieši šis rīts beigsies, bet es skaidri sapratu – šādam dzīvesveidam es vairs nespēju un negribu savilkt galus.
Es dzirdēju viņu istabā grozāmies, dzirdēju viņa mierīgo elpu, kamēr manas rokas trīcēja no aukstuma un vilšanās. Šī nebija tikai kļūda grāmatvedībā, tā bija mana dzīve, ko es biju ļāvusi kādam mērķtiecīgi iztukšot.
Kā es, sieviete, kura pamanīja katru nesakritību svešos uzņēmumos, biju pieļāvusi tik milzīgu deficītu pati savā mājā? Es biju maksājusi par viņa komfortu ar savu laiku, labsajūtu un sirds mieru, kamēr viņš paralēli būvēja spožu, melīgu paralēlo dzīvi uz mana rēķina.
Šis gads pie manis viņam nebija “smags posms”, bet gan vienkārši bezmaksas uzturēšanās kūrorts, kurā viņš uzpildīja spēkus, lai dotos medībās pēc kārtējā loma. Tajā naktī es pieņēmu lēmumu, ka šis ir pēdējais rēķins, ko esmu gatava par viņu apmaksāt.
Nākamajā rītā pie durvīm atskanēja negaidīts zvans, kas pielika punktu visām šaubām.
Tas bija brīdis, kad “Voldemāra” teātris beidzot sabruka, un es ieraudzīju patieso Vladimira seju un to, ko viņš patiešām bija gatavs darīt, lai nosargātu savas ērtības.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
